Cukurs no kā to iegūst? Tu, iespējams, lieto cukuru gandrīz katru dienu, nepazinoties, neatkarīgi no tā, vai to pievieno rīta kafijai vai tējai, apēdot kādu saldumu. Cukurs arī ir viena no galvenajām sastāvdaļām cepšanā.

Šajā rakstā apskatīsim, kas ir cukurs; kā to audzē; ražo un kādi ir cukura veidi.

Cukurs rada laimi. Dzīve ir tad, kad ēd cukuru vienu vai divas reizes nedēļā desertā. Un tajā nav nekas slikts.

/Adriano Zumbo/

Cukurs

Cukuru mēs visi zinām kā pārtikas produktu, un tā tas arī ir. Parastais cukurs ir ogļhidrāts, ko uzskata par vērtīgu uzturlīdzekli un nodrošina organismu ar nepieciešamo enerģiju. Par cukuriem mēdz dēvēt arī citus ogļhidrātus, piemēram, piena cukuru. 

Cukuru iegūst pārsvarā no cukurniedrēm un cukurbietēm.

Cukura vēsture

Cukurs pirmo reizi tika ražots no cukurniedrēm Indijā, aptuveni 4000 gadu pirms mūsu ēras.

Tiek uzskatīts, ka vārda “cukurs” atvasinājums ir no sanskrita शर्करा (śarkarā), kas nozīmē “malts vai sukādes cukurs”, sākotnēji “putraimi, grants”. Sanskrita literatūra no senās Indijas, kas rakstīta no 1500. līdz 500. gadam pirms mūsu ēras, sniedz pirmo dokumentāciju par cukurniedru audzēšanu un cukura ražošanu Indijas subkontinenta Bengālijas reģionā.

Niedru cukura granulu izgatavošana no cukurniedru sulas Indijā pirms nedaudz vairāk nekā diviem tūkstošiem gadu, kam sekoja uzlabojumi kristāla granulu rafinēšanā Indijā mūsu ēras pirmajos gadsimtos.

Niedru cukura audzēšanas un ražošanas izplatība Rietumindijā un Amerikas tropiskajās daļās sākās 16. gadsimtā, kam sekoja intensīvāki ražošanas uzlabojumi 17. līdz 19. Gadsimtā.

Biešu cukura, kukurūzas sīrupa ar augstu fruktozes saturu un citu saldinātāju attīstība sākās ap 19. un 20. gadsimtu.

Viduslaiku beigās pasaulē pazīstamais cukurs bija ļoti dārgs un tika uzskatīts par “smalku garšvielu”, bet  tehnoloģiskie uzlabojumi pārvērta to par daudz lētāku preci.

Cukurs Latvijā

Cukurbiešu audzēšana Latvijā iesākās plašākos apmēros tikai pēc 1927. gada, bet it sevišķi kopš 1932. gada, kad Latvijas iedzīvotāji patērēja vairāk Latvijā ražotu cukuru, nekā no ārzemēm ievestu. 

Lai veicinātu cukura patēriņu 1927. gadā tika uzsākta vietējā cukura reklāma un valsts prezidents Kārlis Ulmanis aicināja iedzīvotājus pie tējas vai kafijas likt trīs karotītes cukura – pa vienai uz katru Latvijas cukurfabriku.

Mūsdienās Latvijas iedzīvotāji patērē tikai importēto cukuru, jo 2007. gadā tika slēgta Jelgavas un Liepājas cukurfabrika (Jēkabpils cukurfabrika slēgta jau iepriekš). Šo notikumu ietekmē arī cukurbiešu audzēšana Latvijā ir izsīkusi un cukura imports ir palielinājies.

Cukurfabrikas Latvijā

• 1784. gadā tika uzcelta Latvijā pirmā cukurfabrika – Rāves cukurfabriku, Sarkandaugavā. Vairāk informācijas šeit>>
• 1926. gadā atklāj Jelgavas cukurfabriku –  kā privāta akciju sabiedrība, nākamajā gadā tas kļuva par valsts uzņēmumu. Vairāk informācijas šeit>>
• 1932. gadā atklāj Jēkabpils cukurfabriku (sākotnējais nosaukums — Krustpils cukurfabrika). Vairāk informācijas šeit>>
• 1933. gadā atklāj Liepājas cukurfabriku. Vairāk informācijas šeit>>

Daudzas no šim cukurfabrikām beidza cukura ražošanu saskaņā ar Eiropas Savienības īstenoto cukura reformu.

Šobrīd Latvijā netiek ražots neviens cukurs.  

Taču noteikti esat dzirdējuši un redzējuši – “Dansukker Jelgavas cukurs”. Tā kā Jelgavas cukurfabriku nācas slēgt, šī procesa gaitā „Jelgavas cukurfabrika” pārdeva akciju sabiedrībai „Nordic Sugar”, atsevišķas iekārtas, saražotā cukura krājumus, kā arī cukura zīmolu „Jelgavas cukurs”. 

Tika uzlikts par pienākumu jauno apvienoto zīmolu nosaukt, iekļaujot nosaukumā arī „Dansukker” vārdu, kas arī tika izdarīts, un kas vēl aizvien tā arī saucās – „Dansukker Jelgavas cukurs”. 

Šis cukurs atšķiras no Eiropā tradicionāli ražotā cukura, tas ir ar rupjākiem, lielāka izmēra kristālu graudiem, kas nodrošina vēsturiski ierasto „Jelgavas cukura” īpašo struktūru un garšas sajūtu”.

Cukurs no kā to iegūst – cukurs no cukurniedrēm

Cukurniedres ir tropu augs, un tās var kultivēt tikai valstīs, kas atrodas netālu no ekvatora, vai apgabalos, kur vidējā temperatūra ir 24 ° C, apvienojumā ar spēcīgu saules staru un spēcīgām sezonālām lietusgāzēm vai bagātīgu ūdens krājumu apūdeņošanos. Lielākie niedru cukura reģioni ir Brazīlija, Indija, Ķīna, Taizeme, Austrālija, Dienvidāfrika, Meksika un Gvatemala.

Cukurniedres ir zāles tips ar bambusam līdzīgu saīsinātu stublāju, kas aug līdz pieciem metriem augstumā un piecu centimetru diametrā. Cukurniedres audzē lielās saimniecībās, ko sauc par stādījumiem. Parasti cukurniedres novāc vēsākajos mēnešos. Cukurniedres pēc ražas novākšanas nevar uzglabāt, tāpēc tās ir ātri jāpārved uz blakus esošajām pārstrādes rūpnīcām, lai mazinātu bojāšanos.

Cukurs no cukurbietēm

Cukurbietes ir sakņu kultūra, kuru veiksmīgi audzē daudzviet pasaulē, ieskaitot Āziju, Eiropu un Ziemeļameriku. Tās var audzēt šajos mērenajos klimatos, pateicoties spējai izturēt salnas. Audzēšanas paņēmieni un izejmateriāli jāpielāgo reģiona klimatiskajiem un augsnes tipiem.

Piemēram, zemei jābūt mazam akmens saturam. Maksimālo ražu iegūst tikai tad, ja ir optimizētas atstarpes starp rindām un sēklām. Cukurbietēm augšanas sezonā nepieciešami apmēram 50 centimetri ūdens, un tās ir ļoti jutīgas pret mitruma līmeni. Lauku pārāk liela apūdeņošana var samazināt cukurbiešu saturu cukurā, un, veicot apūdeņošanu, ražas var būt mazāk. Ir arī svarīgi, lai piemērotā daudzumā tiktu izmantoti pareizie mēslojuma veidi, lai nodrošinātu labu ražu.

Nobriedušas cukurbietes ir gandrīz baltā krāsā un izskatās līdzīgas rāceņam Tāpat kā cukurbietes, arī cukura saturs var mainīties gadu no gada un dažādās ģeogrāfiskās vietās. Piemēram, saharozes saturs cukurbietēs klimata atšķirību dēļ Eiropā ir tuvāk 18%.

Cukurs no kā to iegūst – cukura ražošana no cukurbietēm

• Lai iegūtu cukuru, bietes sagriež – mazās skaidiņās, kas izskatās kā kartupeļi frī.
• Lai cukuru atdalītu no bietēm, graizījumus skalo 70 °C siltā ūdenī.
• Siltā cukura sula (jēlsula) satur aptuveni 15 % cukura, taču tajā ir arī 1—2 % piemaisījumu (necukuri), no kuriem sula jāattīra. Cukura sulu attīra ar kalcija hidroksīdu.
• Cukura sulu, kas izskatās kā šķidrs, gaiši dzeltens šķidrums, sauc par attīrītu sulu. Sulu nogādā iztvaicētājā, kurā novāra ūdeni, lai sulu padarītu biezāku. Iegūtais šķidrums, kuru sauc par biezsulu, satur aptuveni 70 % cukura.
• Biezsulu iesūknē lielās vārīšanas iekārtās, kurās veidojas sīki cukura kristāli.
• Biezo, brūno sulu, kuru tagad sauc par kristālmasu, centrifugē, lai balto cukuru atdalītu no brūnā sīrupa. Sīrups atgriežas vārīšanas iekārtā, un to atkal vāra, līdz ekstraktā vairs nav cukura.
• Pāri palikušo produktu sauc par melasi. Tās cukura saturs ir pārāk zems, lai iegūtu cukuru. Melasi lieto dzīvnieku barības, rauga un alkoholisko dzērienu ražošanai.
• Visbeidzot cukuru izžāvē un uzglabā silos. Pēc biešu ražas sezonas sili ir pilni ar cukuru, bet gada laikā tie pakāpeniski iztukšojas, cukuru pārdodot veikaliem, ražošanas uzņēmumiem un eksportējot to.

Cukura veidi

Granulēts cukurs

Lielākā daļa cilvēku katru dienu lieto šāda veida balto cukuru, un to visbiežāk izmanto cepšanā. Granulētam cukuram ir noņemts viss melases saturs, piešķirot tam balto krāsu.

Brūnais cukurs

Tumši un gaiši brūni cukuri satur lielu daļu no dabiski sastopamās melases – jo vairāk melases, jo tumšāks ir cukurs.

Zelta cukurs

Tas ir pilnīgi jauns cukurs, kuru nesen izstrādāja Domino. Tā ir mazāk apstrādāta granulētā cukura versija. Tas saglabā daļu no dabiski sastopamās melases, bet baltā cukura vietā to var izmantot kausam.

Cukura pulveris vai konditoru cukurs

Šis vieglais, pūkainais cukurs tiek iegūts, sasmalcinot granulētu cukuru un pievienojot nelielu daudzumu kukurūzas cietes, lai novērstu salipšanu.

Neapstrādāts cukurs

To sauc arī par turbinado cukuru, šis produkts parasti ir gaiši brūnā krāsā, un tam ir lielāki kristāli. Tas tiek filtrēts tikai minimāli, lai saglabātu lielu daļu dabiskās melases satura.

Citus interesantus rakstus lasi ŠEIT.