Latvijas sēnes un to receptes. Dienas jautājums: “Vai cilvēki iet sēņot, lai iegūtu sēnes vai pavadītu labi laiku un iegūtu balvu, kas, iespējams, nav nemaz tik svarīga, tik pats fakts, ka ir atrastas sēnes?”.
Sēņošana ir superīga lieta, var apvienot patīkamo ar lietderīgo. Īsts sēņotājs gaida vasarā pirmo lietiņu, saulīti, lai sēņu prieki sāktos.
Es iemācijos sēņot jau bērnībā. Pateicoties vecākiem, sēņošana man asociējas ar patīkamām atmiņām. Tas bija vesels process ar pikniku un dienu mežā, un to laiku gaidīju ar nepacietību. Pēc tam savu veikumu baudīt ziemā bija vēl lielāks prieks.
Tikko vārīti kartupelīši ar svaigu gaileņu mērcīti skan gardi, jo gardi, vai baraviku krēmzupa. Man jau saskrēja siekalas mutē!
Šajā rakstā apskatīsim, kas ir sēnes, to šķirnes, receptes un interesantus faktus.
Es esmu … sēne; Uz kurām šad un tad krīt debesu rasa.
/Fords/
Sēnes
Sēnes nepieder ne pie augu valsts, ne arī pie dzīvnieku valsts, bet veido atsevišķu – sēņu valsti.
Kādu laiku, jau sēnes ir atdalītas no augu valsts, jo tās nesatur augiem raksturīgo zaļo pigmentu – hlorofilu un barojas heterotrofi izmantojot vai jau atmirušu organismu vielas vai arī pārtiekot no dzīvu organismu vielām.
Sēnes pēc sava lieluma un uzbūves ir ļoti daudzveidīgas. Pašām vienkāršākajām sēnēm ķermeni saimniekauga šūnā var pārstāvēt kails protoplasts. Taču parasti, vairumā gadījumu, sēnes ķermeni veido smalki pavedieni – hifas. Hifas var būt nesadalītas šūnās ( zemāk attīstītajām sēnēm), vai arī būt sadalītas šūnās (augstāk attīstītajām sēnēm). Hifu kopums veido micēliju jeb sēņotni, kas bieži redzama kā balts, pelēcīgs, dzeltens vai retāk sarkanīgs pinums vai tīklojums.
Sēnes vairojas ar sporām, kas veidojas uz sēņotnes izaugumiem vai atzarojumiem kā arī augļķermeņos vai uz tiem. Augļķermeņus sadzīvē arī parasti saucam par sēnēm, nemaz nedomājot par sēņotni, kas aug meža trūdu kārtā vai kādā citā substrātā.
Daudzu sēņu sēņotne veido ciešu saistību ar dažādu augu saknēm – mikorizu. Ar mikorizas palīdzību sēnes no augiem saņem barības vielas – galvenokārt ogļhidrātus, bet augi ar sēņu palīdzību arī uzņem barības vielas un ūdeni.
Ar noteiktām koku sugām ir saistītas noteiktas sēņu sugas. Tas jau parāda arī sēņu nosaukumos, piemēram, apšu bekas, bērzu bekas, priežu bekas u.c.
Sēņu sugu skaitu pasaulē noteikti ir vairāk kā 56000. Latvijā līdz šim konstatētas apmēram 4100 sēņu sugu – cepurīšu sēnes, piepju sēņu, pūpēžu sēņu sugu, pārējās galvenokārt ir dažādas mikroskopiskās sēnes. Latvijas mežos plaši izplatītas ir beku (Boletus), bērzlapju (Russula), pienaiņu (Lactarius), sēņtiņu (Mycena), pūkaiņu (Tricholoma) u.c. ģinšu sēnes.
Atceries, ka ēšanai drīkst lasīt tikai tās sēnes par kurām mēs esam 100% pārliecināti, ka tās ir ēdamas. Mani jau no bērnības, piemēram, tā mācīja vecāki. Ņem tās, kuras zini un vari nosaukt. Un nevajag darīt, kā citi, nogriezt seni, un jautāt, kas tā pa sēni. Iespējams, tā ir neēda, neēdama cilvēkam, taču, kādam dzīvniekam tu atņēm barību un izjauc arī izveidojušos eko sistēmu.
Indīgās sēnes
Latvijā indīgākā sēne ir zaļā mušmire (Amanita phalloides). Bīstami indīga ir arī baltā mušmire (Amanita virosa), kas aug galvenokārt lapu koku mežos. Pavasarī un vasaras sākumā sastopama nāvējoši indīga sēne Patujāra šķiedrgalvīte (Inocybe erubescens). Tā satur 20 reizes vairāk muskarīna nekā sarkanā mušmire (Amanita muscaria).
Aizsargājamās sēnes
Aizsargājamas ir 62 sēņu sugas, 12 no tām – mikroliegumu sugas. Reta sēne Latvijā ir toverīšu sarkosoma (Sarcosoma globosum), ko uzskatīja par izzudušu, bet pēdējos gados tā atrasta vairākas reizes. Aizsargājamas ir arī rumpuču skrimslene (Guepinia helvelloides) – aug zālājos, uz meža ceļiem, dažkārt lielās grupās, un Hadriāna zemestauki (Phallus hadriani) – sastopami smilšainās kāpās, retāk smilšainās vietās tālāk no jūras.
Daudzu retu sēņu izplatība un sastopamība saistīta ar dabiskiem meža biotopiem, jo tajos ir liela izmēra dzīvi un atmiruši koki, vienmērīgi mitruma apstākļi. Sēnes izmanto arī kā dabisku mežu indikatorsugas. Košās zeltpores (Hapalopilus croceus) jaunie augļķermeņi ir dzelteni vai oranži. Šī sēne aug uz vecu ozolu stumbriem, bieži dobumos. Sastopama arī ārpus mežiem. Lapukoku svečtursēnes (Artomyces pyxidata) augļķermeņi ir viengadīgi, aug uz lapu koku kritalām. Svečtursēnes klātbūtne liecina par vecu mežu. Milzu cietpiepe (Phellinus populicola) ir daudzgadīga, sastopama vecos mežos uz dzīviem apšu stumbriem. Sēnes apraud intensīva mežizstrāde un citu biotopu (zālāju, kāpu) degradācija.
Sēņu šķirnes
Pavasara Sēnes
- Spurdzžu ciborija
- Košā agrene
- Bisītes
- Lāčpurni
- Ķēvpupi
- Auzene
Vairāk par tām lasi šeit>>
Vasaras un rudents sēnes
- Baravikas
- Lācīši
- Apšu bekas
- Bērzubekas
- Sviestbeka
- Smilšbekas
- Samtbekas
- Dižsardzenes
- Tintenes
- Celmenes
- Atmatenes
- Čigānenes
- Bērzlapes
- Pienaines
- Gailenes
- Afilloforu sēnes
- Pūpēži
Vairāk par tām lasi šeit>>
Vienas no populārākajām sēnēm Latvijā
Gailenes
Sugas pirmais zinātniskais aprakstītājs Eliass Frīss 1821. gadā to nosauca par Cantharellus cibarius un šis nosaukums nekad nav mainīts.
Ģints nosaukums Cantharellus ir atvasināts no latīņu valodas vārda cantharus (sākotnēji no grieķu valodas kantharos), kas nozīmē dzeršanas trauku (parasti ar rokturiem), bļodu vai kausu. Epitets cibarius cēlies no latīņu “cibus”, kas nozīmē pārtiku.
Gailenēm ir pabieza, sākumā izliekusies uz augšu, ar ielocītām malām, vēlāk izpletusies – plakana un piltuvveidīga ar stipri viļņainām malām, oldzeltena, dzeltena vai bāli dzeltena. Lapiņas krokveidīgas, dakšveidīgi zarotas, ar daudzām anastamozēm, gar kātiņu stipri nolaidenas, oldzeltenas. Kātiņš resns, parasti bez, retāk ar dobumu. Mīkstums blīvs, pasīksts, balts, lauzumā augļķermeņu ārējā daļā dzeltē, ar patīkamu aromātisku smaržu un vircotu garšu.
Gailenes ir sēnes, kuras ļoti reti ir tārpainas.
Parastā gailene sastopama gan jauktos, gan arī lapu koku mežos no jūnija līdz oktobrim. Dažkārt veido raganu riņķus.
Gailenes arī vienas no populārākajām ēdamajām sēnēm. Tās lieto gan ceptas, gan vārītas, gan arī marinētas un sālītas.
Baravikas
Baravikas ir beku dzimtas sēnes. Baravikas (Boletus edulis) pieder garšīgākajām un vērtīgākajām sēnēm. Tās ir biezas, stingras, gaļīgas, puslodesveida, vēlāk izpletušās, gludas. Cepurītes virsma brūna, kastaņbrūna, pat violeti brūna. Krāsa bieži ir atkarīga no augšanas apstākļiem. parasti jaunākām sēnēm cepurīte ir gaišāka, vecākām – tumšāka. Kātiņš ir resns, apakšdaļā paplašināts vai mucveidīgi izliekts. Kātiņa krāsa mainās no baltganas līdz brūnganai, augšdaļā ar baltu vai gaiši brūnu tīklainu rakstu.
Mīkstums blīvs, balts, lauzumā krāsu nemaina, ar patīkamu sēņu smaržu un garšu. Stobriņu slānis attīstības sākumā balts (tāpēc krievi šo sēni sauc par balto sēni), vēlāk dzeltenīgs. Stobriņu atveres sīkas, apaļas.
Baraviku augļķermeņi atrodami no jūnija vidus līdz oktobra vidum trijās četrās kārtās: reti un atsevišķi jūnija beigās, ražas kārta jūlija vidū, masveidā augusta otrajā pusē un septembra pirmajā pusē dažādos mežos, sausākās vietās. Mikorizu veido ar aptuveni 50 koku sugām, visbiežāk ar egli, priedi, bērzu, ozolu. Vasarā var atrast jaunajos mežos un stādījumos, silmalās. Rudenī dziļāk mežā, pie veciem kokiem, pie takām un pamestiem ceļiem. Bieži aug grupās vai saimēs un atsevišķi.
Baravikas ir vienas no tām sēnēm, kuras zina katrs sēņotājs un ne sēņotājs. Tās ēdamas gan ceptas, vārītas, marinētas un pat sālītas.
Bērzlapes
Bērzlapes ir liela un daudzveidīga sēņu ģints. Latvijā konstatētas apmēram 100 dažādas bērzlapju sugas.
Jaunos bērzlapju augļķermeņus tautā sauc par podiņiem vai poķīšiem. Sastopamākās bērlapes ir: baltās (Russula delica), mainīgās (Russula decolorans), plankumainā (Russula vesca), purva (Russula paludosa), sīvās (Russula emetica) un siļķa (Russula xerampelina) bērzlapes. Sastopamas pārsvarā no augusta līdz oktobrim skuju un jauktu koku mežos. Latvijas sēnes un to receptes.
Sēni var marinēt vai sālīt, bet tās obligāti iepriekš jānovāra un novārījuma ūdens jāizlej.
Čigānietes jeb pareizāk Čigānenes
Sēnes, ko bērnība saucu par Čigānietēm, un spēju atpazīt jebkurās vietās. Vienkārši novārītas un ar sālīti, dikti garšīgi.
Čigānenes sākumā ir puslodesveidīga vai olveidīga, vēlāk plakani izliekta, salmu dzeltena vai dzeltenpelēka, ar baltganu, violetu miltainu apsarmi vidū un bieži ar radiāli saplaisājušu apmali. Kātiņš ir resns, cilindrisks, dzeltenīgi balts, pie pamatnes nedaudz paplašināts, augšdaļā ar baltu, plēvainu gredzenu. Lapiņas sākumā māla krāsā, vēlāk okerbrūnas. Mīkstums gandrīz balts, lauzumā dzeltē, patīkamu garšu un smaržu. Latvijas sēnes un to receptes.
Sastopamas skuju un jauktu koku mežos, galvenokārt uz smilšainas augsnes, no augusta līdz novembrim, ļoti bieži.
Pagatavojamas visdažādākajos veidos bez iepriekšējas novārīšanas.
Interesanti fakti par sēnēm
- Bieži vien par sēņu lielumu spriež pēc augļķermeņu izmēriem. Piemēram, atrodot mežā baraviku mēs par tās lielumu spriežam pēc kātiņa un cepurītes izmēriem, nemaz nedomājot par tās sēņotnes izmēriem meža trūdu kārtā.
- Latvijā lielākais augļķermenis ir zināms milzu apaļpūpēdim (Langermannia gigantea), kas glabājas Valdemārpils meža muzejā. Tā apkārtmērs ir 166 cm, bet masa 700 g. Tas nozīmē, ka svaiga pūpēža masa ir bijusi ap 7 kg.
- Dažas sēnes izmanto tautas medicīnā. Dažās valstīs, piemēram, polisaharīds-K, šizofilāns, polisaharīda peptīds vai lentināns, ir valdības reģistrēta vēža palīgterapija, taču klīniski pierādījumi par šo ekstraktu efektivitāti un drošību cilvēkiem. nav apstiprināts.
- Sēnes var izmantot vilnas un citu dabisko šķiedru krāsošanai. Sēņu krāsvielu hromofori ir organiski savienojumi un rada spēcīgas un spilgtas krāsas, un visas spektra krāsas var sasniegt ar sēņu krāsvielām. Pirms sintētisko krāsvielu izgudrošanas sēnes bija daudzu tekstila krāsvielu avots.
- Dažas sēnes, poliporu veidus, ko brīvi sauc par sēnēm, ir izmantotas kā ugunsgrēka ierosinātāji (pazīstami kā sēnīšu sēnītes).
- Sēnēm un citām sēnītēm ir nozīme jaunu bioloģisko atveseļošanas metožu izstrādē (piemēram, mikorizu izmantošana, lai veicinātu augu augšanu) un filtrēšanas tehnoloģijas (piemēram, sēņu izmantošana, lai samazinātu baktēriju līmeni piesārņotā ūdenī).
Latvijas sēnes un to receptes
