Cūkgaļas karbonāde ar “cepurīti”

Cūkgaļas karbonāde ar “cepurīti”. Pagājušais, 2024. gads, man bija karbonāžu gads. Pirms tam īsti karbonādes nemaz negatavoju. Vai gaļu vispirms mērcēt miltos vai olā utt., ko darīt un kā… Līdz tā piešāvos karbonāžu gatavošanai, ka atļāvos arī eksperimentēt. Šo recepti gan ieraudzīju internetā, un, protams, nedaudz pārveidoju, lai atbilst manām garšu kārpiņām. 

Citas līdzīgas receptes skaties ŠEIT. 

Vai zināji?

Par gardo latviešu karbonādi, ir atrodamas liecības, 1935. gadā, žurnālu rakstots. Piemēram, atrodami raksti par Latvijas futbolistu piedzīvojumiem Francijā 1935. gadā. Lai cik gardi nebija franču ēdieni, puiši ļoti ilgojās pēc Rīgas karbonādēm. Sporta Pasaule, Nr. 204 (07.11.1935) / Nikolajs Seglenieks / “Lūdzu, sagatavojiet 40 karbonādes!”.

Kā jauns atklājums aprakstīta gaļas noturēšana vēsumā, lai uzlabotu tās struktūru. (“Rīts”, Nr. 102 (13.04.1939) / Būs tikai mīkstas karbonādes / Londonā, 12. aprīlī.). Austrālijas bekona rūpnieki Krēgers un Co patentējuši kādu jaunizgudrojumu karbonādes kvalitātes uzlabošanai. Viņi karbonādei domāto gaļu pirms pārdošanas veikalos ievieto īpašās saldētavās, kurās sabiezināts, mitrs gaiss. Gaļa tiek pakārta zarnu diegos un lielā mitrumā paliek šādā stāvoklī veselu nedēļu. Gaļai karājoties, satrūkstot cietās cīpslas un turpmāk nevienam karbonādes ēdājam vairs nevajadzēšot sūdzēties, ka tā iznākusi cieta.

Padomju laikos karbonādes vērtība tikai palielinājās – labu, svaigu gaļu dabūt bija tikpat kā neiespējami. Presē atrodami divu veidu raksti – vienus caurstrāvo utopisks optimisms, mēģinot padomju cilvēkos iedvest pārliecību, ka, neraugoties uz reālo situāciju tukšajos veikalos, pie mums viss ir vislabāk. Piemēram, Alūksnē atver jaunu kulinārijas veikalu, kas atrisinās visas saimnieču ikdienas rūpes. Citos laikrakstos atrodama arī skarba kritika par nekvalitatīviem produktiem un pakalpojumiem.

Interesanta vēstures liecība arī no 1961. gada 11. novembra, Padomju Jaunatne. Tautas saimniecības padomes ēdnīcā Rīgā, Smilšu ielā 1, nu jau kādu pusgadu ēdnīcas apmeklētājiem nedod nažus, kas tik nepieciešami, piemēram, karbonādes sagriešanai. Varbūt ēdnīcas vadība domā, ka karbonādes gabalu ēdnīcas apmeklētājiem, līdzīgi mežoņiem, vajadzētu ņemt pirkstos un sagriezt ar zobiem? (Lūk, nažus viesi pievāc, bet rūpnīcas tos neražo, lai nozagtos atvietotu. Ref.).

Nebiju agrāk tā nemaz aizdomājusies, ka arī karbonādi varētu dēvēt par vienu no latviešu nacionālajiem ēdieniem. 

Lai labi garšo šī, cūkgaļas karbonāde ar “cepurīti”, versija!